Курсовая: Darbinieku personibas ipasibu saikne ar darba efektivitвti organizвcijв

Курсовая: Darbinieku personibas ipasibu saikne ar darba efektivitвti organizвcijв

Saturs

Ievads 3

1. Personības īpašību vispārīgs raksturojums

5

1.1. Temperamenta tipu būtība un nozīme darbā 6

1.1.1. Sangvīniskais temperaments 6

1.1.2. Melanholiskais temperaments 7

1.1.3. Holēriskais temperaments 9

1.1.4. Flegmātiskais temperaments 11

1.2. Rakstura akcentuācijas tipi 12

1.2.1. Hipertīmais tips 12

1.2.2. Sensitīvais tips 13

1.2.3. Trauksmainais tips 14

1.2.4. Demonstratīvais tips 15

1.2.5. Distīmais tips 15

1.2.6. Rigidais tips 16

1.2.7. Uzbudināmais tips 17

1.2.8. Ciklotīmais tips 18

2. Jēdziena “organizācija” vispārīgs raksturojums

19

3. Darbinieku personisko īpatnību izpēte x

pilsētas domē 21

3.1. Pētāmās grupas apraksts 21

3.2. Pētījumu metodikas raksturs 22

3.3. Iegūto aptaujas anketu rezultātu analīze un

interpretācija 24

Secinājumi 29

Anotācija latviešu valodā 31

Anotācija angļu valodā 32

Izmantotā literatūra 33

Pielikums

IEVADS

Kursa darbam tika izvēlēta tēma “ Darbinieka personības

organizācijā”, jo man, kā topošajai biroja

vadītājai, likās ļoti būtiski pētīt

kādas darbinieka temperamenta un rakstura akcentuācijas tipa

īpatnības sekmē un kādas kavē darba efektivitāti

organizācijā.

Ikviens piedzimst ar savu temperamentu un savām rakstura

īpašībām. Dzīves apstākļi, tautība,

apkārtējā vide, saimnieciskais stāvoklis un vecāku

ietekme veido cilvēka personību, taču būtība paliek

tā pati iepriekšējā.. Psiholoģijā šīs

pazīmes tiek dēvētas par

individuālpsiholoģiskajām īpatnībām,

kurām ir ļoti liela nozīme gan saskarsmē ar cilvēkiem,

gan arī darba efektivitātes paaugstināšanā

organizācijā. Lai gan jēdziens

“individuālpsiholoģiskās īpatnības” ietver arī

tādas īpatnības kā spējas, intelekts,

pašvērtējums un pašcieņa, tomēr man

visbūtiskākais šķiet indivīda temperamenta un rakstura

akcentuācijas tips, jo dzīves laikā ir iespējams to

pamainīt, taču būtība paliks tā pati

iepriekšējā.

Cilvēka temperaments un rakstura iezīmes ietekmē ne tikai

darba izpildi, bet arī tā rezultātu, tādējādi

potenciālajiem darba devējiem šim faktoram būtu

jāpiegriež sevišķi liela vērība, jo

flegmātiskā un melanholiskā temperamenta pārstāvjiem

ir grūti pielāgoties intensīvam darba procesam, savukārt

holēriķi un sangviniķi nespēj ilgstoši veikt

vienmuļu un monotonu darbu.

Pētījuma priekšmets:

Personības īpatnības.

Kursa darba mērķis:

Pētīt un analizēt darbinieka personisko īpašību

saikni ar darba efektivitāti organizācijā.

Izvirzītā hipotēze:

Ja darba devējs ņems vērā darbinieka temperamenta un

rakstura īpatnības, tad

- paaugstināsies darba efektivitāte,

- paaugstināsies darbinieku atdeve darbā.

Kursa darba uzdevumi:

1. Studēt un analizēt literatūru par personības

īpašību saikni ar darba efektivitāti un apkopot

iegūto informāciju.

2. Veikt attiecīgās problēmas izpēti praksē.

Kursa darbā tiks izmantotas šādas pētnieciskās metodes;

1. teorētiskā – literatūra,

2. empīriskā – aptauja.

Galveno jēdzienu skaidrojums:

Individuālpsiholoģiskās īpatnības – cilvēku

savstarpējās psiholoģiskās atšķirības.

Temperaments – tās cilvēka

individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras nosaka

viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās

nervu sistēmas īpašībām.

Rakstura akcentuācija – parādība, kad dažas

cilvēka rakstura īpašības ir ļoti attīstītas

un izceļas uz citu īpašību fona.

Kursa darba struktūra.

Kursa darbam ir 3 daļas, kurās tiek analizēta literatūra

par pētāmo problēmu un anketēšanas laikā

iegūtie aptaujas rezultāti., kā arī secinājumi un

pielikums, kurā ievietots pētījumu laikā izmantotās

anketas paraugs. Anotācija latviešu un angļu valodā.

1. PERSONĪBAS ĪPAŠĪBU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Pie personības individuālpsiholoģiskajām

īpatnībām pieder

- temperaments

- raksturs

- spējas

- intelekts

- pašvērtējums

- pašcieņa

Spējas ir indivīda psiholoģiskās īpatnības,

kuras nosaka zināšanu un iemaņu līmeni.

Svarīgi, lai cilvēks atrastu izmantojumu savām

spējām, respektīvi, īsto nodarbošanās veidu, jo

tādu cilvēku, kuriem nav nekādu spēju, praktiski nav.

Intelekts – cilvēka loģiskās domāšanas

spēju un zināšanu kopums. Īpašu vietu ieņem

radošā domāšana. Augsts intelekta līmenis ne

vienmēr ir saistīts ar attīstītu radošo

domāšanu un otrādi.

Pašvērtējums – kā cilvēks vērtē savas

spējas un īpašības attiecībā pret kādu

noteiktu normatīvu sistēmu. Šo sistēmu veido

apkārtējo cilvēku spriedumi. Gandrīz jebkurš

pašvērtējums ir subjektīvs, jo citu cilvēku

vērtējums no malas ir vairāk vai mazāk

atšķirīgs.

Pašcieņa – cilvēka attieksme pret sevi kopumā. Katram

cilvēkam ir vēlēšanās savu pašcieņu

uzturēt pietiekamā līmenī. Tas viņu mudina

rīkoties tā, lai savu pašvērtējumu viņš

varētu attaisnot., un lai pastiprinātu pārliecību par sevi.

Kursa darbā tuvāk tika izvēlēts aplūkot tādas

individuālpsiholoģiskās īpatnības kā darbinieka

personības temperamenta un rakstura akcentuācijas tipus.

nozīmē asinis.

Šim temperamenta tipam raksturīga rosība, spēja viegli

piemēroties jauniem apstākļiem, enerģijas

pārpilnība. Sangvīniķi ir apveltīti ar labu humora

izjūtu, komunikabli, dzīvespriecīgi, darbīgi, gatavi

visur piedalīties, uzņemties atbildību, organizēt.

Viņiem ir stipra nervu sistēma, augstas darba spējas, viegli

adaptējas darbā un sociālajā vidē.

Sangvīniķi sevišķi labi spēj:

- saprasties ar cilvēkiem,

- izteikt savas domas un sajūsmu,

- atrasties uzmanības centrā.

Taču šim temperamentam ir arī savi trūkumi.

Sangvīniķi ir egocentriski un bieži aizvaino citus

cilvēkus, paši to nemaz negribēdami. Viņi ātri

iekaist dusmās, bieži pārtrauc citus un atbild viņu

vietā, nespēj iegaumēt cilvēku vārdus, kā

arī ir neorganizēti un bērnišķīgi. Viņi

dzīvo tagadnē un tiecas pēc acumirklīga gandarījuma,

bet reti kad pārdomā piedzīvoto. Nepacietība un

bezatbildība, atstājot iesākto pusceļā, ir šim

tipam raksturīgas iezīmes, tomēr viņi ir un paliek

optimisti.

Kā darbinieki, sangvīniķi ir apveltīti ar radošu

fantāziju un mīl košas krāsas, ikvienu darbu uzsāk

ar sajūsmu, iedvesmo citus līdzdarboties. Darbā viņiem

piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tik pat ātri,

cik interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam

atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi.

“Sangvīniķi ir labi piemēroti dažāda veida

organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem, taču viņiem ir

ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību,

ilgstošu piepūli”.

[4., 27.]

Lasot dažādu psihologu izteikumus par šo temperamenta tipu,

tiek secināts, ka sangvīniķiem ir ļoti būtiski

atrasties uzmanības centrā. Viņi nevar mierīgi

sēdēt malā un klusēt, tādējādi

labprātāk runā nekā klausās.

Sangvīniķiem ir iesakāms kustīgs darbs, kurā

vajadzētu apvienot mērenu garīgo un fizisko piepūli.

Piemēram, profesijas, kurās patstāvīgi nākas

saskarties ar cilvēkiem – tirzdniecība, komercija.

Kā galvenie no viņa trūkumiem darbā tiek minēti

fakti, kas saistīti ar savu pienākumu aizmiršanu,

uzticēto uzdevumu neizdarīšanu līdz galam,

nedisciplinētību, darba laika izniekošanu ar

runāšanu, lēmumu pieņemšanu emociju iespaidā.

Pēc psiholoģes Florensas Litaueres domām, lai darba process

būtu efektīvāks, sangvīniķim ir

jāiemācās :

- “iemācīties paklusēt,

- valdīt pār savu ego,

- kaut nedaudz atbrīvoties no savas iedomības,

- uzlabot atmiņu,

- domāt par citiem”.

[4., 95.]

Taču neskatoties uz saviem trūkumiem, “patiešām

izmanīgs sangvīniķis ir spējīgs tā

manipulēt ar cilvēkiem, ka tie vēl lūdzas, lai

atļauj bez atlīdzības strādāt sangvīniķa

labā”.

[4., 28.]

Kā vēl viens no trūkumiem tiek minēts arī tas, ka

sangvīniķi attieksmē pret citiem ir neiejūtīgi.

Viņi neciena vājāk izteiktas personības, uzskata, ka ir

pārāki par saviem līdzcilvēkiem.

Tātad sangvīniskā temperamenta pārstāvji ir

runātāji, optimisti, ekstraverti, kuri ir piemēroti

organizatoriskam darbam un darbam ar cilvēkiem. Lai gan viņi

ļoti viegli adaptējas jebkurā vidē, tomēr ir

ļoti neiejūtīgi pret citiem cilvēkiem. Viņiem ir

plašs paziņu loks, kuru vārdus sangvīniķis

bieži vien aizmirst.

1.1.2. Melanholiskais temperaments

nozīmē melnā žults.

Melanholiķis ir vājais tips. Par to liecina pat viņa

ķermenis, jo pārsvarā tas ir trausls. Dažreiz

šķiet, ka šī tipa pārstāvis ir no citas

pasaules, jo ir noslēgts, skumjš un drūms, bieži vien ir

egocentrisks un dzīvo pagātnē, pārdomājot

reālās un iedomātās pārestības.

Melanholiķi ir nekomunikabli, nervozi un emocionāli. Viņi ir

pesimisti ar tendenci uz kompleksiem un aizturēm, taču viņiem

piemīt tieksme uz ģenialitāti, filozofiskumu un

poētiskumu.

Pretstatā sangvīniķa neiejūtībai, melanholiķis

ir gatavs uzupurēties citu labā. Kā saka Florensa Litauere:

“Viņi tiešām sevi nodarbina ar domām par citiem

cilvēkiem un izjūt viņu vajadzības”.

[4., 46.]

Kā galvenie trūkumi tiek minēti – untumainība un

nomāktība, tīksmināšanās par apvainojumiem,

uzmanības koncentrēšana uz negatīvo, zemais

pašvērtējums un egocentrisms. Melanholiķim ir

pieņemami mēreni fiziski vingrinājumi un mierīgas

attiecības ar līdzcilvēkiem. Viņam raksturīgas

nedrošas kustības, arī iemaņas izveidojas grūti un

ir nenoturīgas.

Darba procesā viņam ir tendence visu saplānot,

iedziļināties katrā sīkumā, uzstādīt sev

augstas prasības. Savus darba pienākumus veic rūpīgi,

neatlaidīgi, pamatīgi, visu izdara līdz galam.

Kā raksts Ārvaldis Alvils Spulle: “Melanholiķiem daba iedevusi

vismazāk, taču viņi viegli pārslēdzas, spēj pat

veikt vairākus pienākumus vienlaicīgi, .. un viņiem ir

lieliskas apkārtējās vides ne tikai sajūta, bet arī

nojauta”.

[9., 118.]

Parasti šī tipa pārstāvji izvēlas monotonu,

vienmuļu darbu, tomēr viņiem ir būtiski, lai spējas

tiktu augstu novērtētas, kā arī gūta atzinība.

Bieži vien melanholiķim ir daudz labu un radošu ideju, bet

tiklīdz tās saskaras ar šķēršļiem un

dzīves īstenību, tā cieš sakāvi. Viņš

nebūs tas, kurš skaļi izteiks savu viedokli un būs

uzmanības centrā.

Lai gan melanholiķis ļoti rūpīgi veic savus darba

pienākumus, tomēr negatīvais ir tas, ka viņš

plāno pārāk izstiepti un detalizēti, meklē

sarežģītus darbības veidus un vilcinās uzsākt

jaunus projektus. Kā raksta Viesturs Renģe: “.. viņi nav

apsviedīgi cilvēki, kas var visu ātri aptvert un darboties,

ātri iejusties jaunās situācijās”.

[8., 18.]

Melanholiķi arī ļoti ātri apvainojas,

tādēļ aizrādījumus par darbu nevajadzētu

izteikt ļoti kategoriskā balsī, it īpaši, ja kaut

kas ir jāpadara ātri. Viņi nespēj ilgstoši

izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi.

Toties viņi sevišķi labi spēj:

- uztvert dziļas domas un ievērot detaļas,

- veidot kartotēkas un grafikus,

- atrisināt problēmas, kas citiem šķiet

sarežģītas.

Tātad melanholiķiem ir ļoti grūti veidot attiecības

ar apkārtējiem cilvēkiem, jo viņi ir noslēgti,

drūmi un ar zemu pašvērtējumu. Viņi nav radīti

līdera un vadītāja lomai, bet gan monotonam darbam, kuru veiks

pamatīgi un rūpīgi, un vienmēr iesākto novedīs

līdz galam. Sevišķi labi padosies darbs ar

kartotēkām un grafikiem.

1.1.3. Holēriskais temperaments

nozīmē žults.

Holēriķi var pazīt pēc straujās dabas, savu nodomu

kaislīgas aizstāvēšanas un izpildes. Tā kā

viņš ir nelīdzsvarots, tad ļoti ātri aizsvilstas,

bet šīs dusmas tikpat ātri arī pāriet.

Holēriķi parasti ir ar spēcīgu ķermeni. Viņi ir

enerģiski, mērķtiecīgi, uzstājīgi un

pašpārliecināti. Holēriskais temperamenta tips ir tas,

par kuru psihologi saka “dzimis līderis”.

Piemēram, Florensa Litauere raksta: “Katrai organizācijai, katram

finansu darījumam ir nepieciešams stipras gribas

vadītājs, kas spēj pieņemt lēmumus – šīs

īpašības holēriķim ir dotas”.

[4., 56.]

Arī psiholoģijas doktors Viesturs Renģe uzsver

holēriķa spējas “.. ātri mobilizēt cilvēkus,

organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi

nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu”.

[8., 24.]

Noteicošās holēriķa uzvedībā var minēt

arī tādas īpašības kā dinamiskums un

aktivitāte, apņēmīgums, gribasspēks, nemitīga

dziņa kaut ko mainīt, neatkarība un pastāvība.

Kā darbinieki holēriķi ir mērķtiecīgi,

problēmām meklē praktiskus risinājumus, ātri

ķeras pie lietas, rosina citus uz darbīgumu, labi organizatori.

Pirms kāda darba sākšanas viņš jau zin kā tam

ķerties klāt, un domās to sadalījis vairākās

daļās. Priekšroku dod darbam grupā.

Ieteicamas profesijas ar iespējami normālu darba un atpūtas

organizāciju. Tām nevajadzētu būt sēdošām,

jo tas ir ļoti kaitīgi holēriķa veselībai.

Taču holēriskā tipa pārstāvjiem ir ļoti daudz

negatīvu īpašību, piemēram, nepacietība,

nesavaldība, neelastīgums. Viņi labprāt citus

izkomandē un necieš asaras un sentimentalitāti,

tādēļ iejūtīgums holēriķim ir svešs

jēdziens. Parasti viņi ir arī netaktiski, ar noslieci izmantot

citus savā labā. Tas viss mēdz izraisīt konfliktus ar

apkārtējiem. Attiecības sevišķi saasinās, ja

jāsadarbojas ar līdzīga temperamenta pārstāvi.

Darbā holēriķi mēdz pieņemt pārsteidzīgus

lēmumus, negodīgi izmantot savus darbabiedrus, pietiekami

rūpīgi nepārdomāt savas ieceres. Viņi bieži

vien izvirza sev nepaveicamus uzdevumus, neatzīst savas kļūdas

un vaino citus, ja iecerētie nereālie projekti netiek

īstenoti.

Par šo holēriķu īpašību Florensa Litauere

raksta: “Holēriķi ir darbaholiķi, izjūt

nepieciešamību visu pārzināt, neprot saprasties ar

apkārtējiem”.

[4., 109.]

Arī Ārvaldis Alvils Spulle saka, ka “Holēriķiem ir

spēcīga nervu sistēma, viņi viegli pārslēdzas

no vienas lietas uz otru, bet viņu rīcības un uzvedības

neaprēķinātība jūtami samazina ..

sadzīvošanas pakāpi ar līdzcilvēkiem”.

[9., 117.]

Neskatoties uz šiem trūkumiem, holēriķi sevišķi

labi spēj

- veikt darbus, kam nepieciešama spēja ātri izlemt,

- aizstāt kādu neparedzētā situācijā,

- strādāt nozarēs, kur nepieciešama noteiktība un

autoritāte.

Tātad holēriķi ir dzimuši līderi, kas ar savu

mērķtiecīgumu un enerģiskumu spēj aizraut citus.

Viņiem piemīt lieliskas organizatora spējas, bet trūkums

ir tas, ka emocijas un iejūtība viņam ir svešs

jēdziens, un tipiska holēriķa iezīme ir skarbums un

vāja aizture.

1.1.4. Flegmātiskais temperaments

nozīmē gļotas.

Flegmātiķi ir omulīgi un nesteidzīgi, par ko liecina

arī viņu masīvais, apaļīgais ķermenis. Parasti

ir mierīgi un labsirdīgi cilvēki. Mīl ierasto, bet, kad

sāk darboties, virzās uz priekšu nelokāmi. Saglabā

aukstasinību, spriestspēju arī sarežģītās

situācijās. Flegmātiķi ir labsirdīgi un labi

saprotas ar citiem, kad ir pārvarējuši kautrību, ir

uzticīgi, godīgi, kārtīgi un apzinīgi, vienmēr

pabeidz iesākto. Šī tipa pārstāvji ir

vērotāji, pesimisti. Tipiskākās rakstura iezīmes ir

pacietība, nosvērtība, līdzjūtība,

labvēlība, lēnīgums, savaldīgums un domīgums.

Flegmātiķim ir daudz draugu, jo ar viņu var lieliski

saprasties. Kā saka Florensa Litauere: “Flegmātiķis nekad

nevienu neaizvaino, viņam nepatīk pievērst apkārtējo

cilvēku uzmanību, viņš dara to, ko no viņa gaida,

turklāt atturīgi, nealkdams slavas un atzīšanas”.

[4., 65.]

Darbā flegmātiķi ne tikai prot lieliski saprasties ar

kolēģiem, bet arī ir kompetenti un nemēdz

svārstīties, allaž atrod vienkāršāko ceļu,

izjūtot spiedienu, strādā īpaši labi. Viņi ir

saticīgi un labprāt piebalso citiem, tādējādi

izvairoties no konfliktiem. Flegmātiķiem kustības ir izteikti

palēninātas, bet arī tikpat izteikti

mērķtiecīgas, tāpēc viņiem nepieciešams

sevišķi kustīgs darbs ar zināmu fizisku piepūli.

Ļoti svarīgi, lai no šīs darbības tiktu gūti

dzīvi iespaidi, kas spētu saviļņot morāli un

fiziski.

Piemēram, psihologs Ā. A. Spulle flegmātiskā tipa

pārstāvim iesaka tādas profesijas kā fermeris,

dārznieks, kas flegmātiķim nodrošina labu veselību

un garastāvokli.

Darba procesā viņi dod priekšroku darbam ar lietām nevis

cilvēkiem, jo spēj izturēt ilgstošu fizisko un

garīgo slodzi, pat, ja darbs ir vienmuļš.

Kā saka V. Renģe: “Ja flegmātiķis ir pie kaut kā

ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu

neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību

savu mērķu sasniegšanā”.

[8., 22.]

Darba procesā flegmātiķi sevišķi labi spēj:

- būt par vidutājiem un panākt vienošanos,

- mazināt situāciju bīstamību un saglabāt mieru,

- veikt vienveidīgu darbu, kas citiem šķiet garlaicīgs.

Turpretim F. Litauere kā flegmātiķa galveno problēmu min

”.. acīmredzamo nespēju pieņemt lēmumus”.

[4., 132.]

Viņa uzsver arī to, ka “ tipisks flegmātiķis ir ļoti

slinks un cer ar novilcināšanos izvairīties no darba”.

[4., 128.]

Tādējādi flegmātiskā tipa pārstāvju

trūkumi ir mērķtiecības trūkums, kūtrums un

nevērība, nevarēšana vien iesākt strādāt.

Viņiem arī nepatīk, ja kāds tos steidzina. Bieži

nonāk laika trūkumā, atpaliek no citiem, sevišķi

tad, ja mainās darba apstākļi un uzdevumi.

Flegmātiķiem ir praktiski nenogurdināma nervu sistēma,

bet kā saka Ā.A. Spulle: “ .. viņi ļoti smagi

pārslēdzas uz citu darbu, citu sociālo vidi, viņus

grūti iekustināt, bet toties izsist no sliedēm ir gandrīz

neiespējami”.

[9., 118.]

Kā tipiskākās negatīvās iezīmes var minēt

nespēju īsti sajūsmināties, izvairīšanos no

atbildības, neizlēmīgums. Flegmātiķi var būt

arī egoistiski, klusi, bet ar dzelzs gribu. Tātad viņi

spēj vislabāk veidot attiecības ar līdzcilvēkiem.

Viņi ir cilvēki ar dzelzs gribu, un, lai gan ir kūtri un

spītīgi, tomēr spēj ilgstoši izturēt fizisko un

garīgo slodzi.

1.2. Rakstura akcentuācijas tipi

1.2.1. Hipertīmais tips

Cilvēkiem ar šo rakstura tipu ir raksturīga pastiprināta

aktivitāte, darbīgums, neatlaidība mērķu

sasniegšanā, kā arī enerģiskums un

dzīvesprieks. Hipertīmā tipa pārstāvim parasti ir

pacilāts garastāvoklis neatkarīgi no apstākļiem. Uz

visām lietām skatās optimistiski, kā arī prot atrast

izeju visās dzīves situācijās. Viņiem piemīt

radošas spējas un oriģināla pieeja. Šādi

cilvēki bieži vien gūst panākumus un ir piemēroti

līdera lomai, taču reizēm var likties pārlieku

darbīgi, jo vienmēr atradīs ko darīt.

Attiecībās ar cilvēkiem raksturīga nestabilitāte, no

spēcīgas pieķeršanās var pēkšņi

pāriet uz pilnīgu vienaldzību. Ar citiem šī tipa

pārstāvis rēķinās visai maz, jo savu mērķi

cenšas sasniegt visiem līdzekļiem, tādējādi uz

citiem izdarot milzīgu psiholoģisko spiedienu. Arī

disciplinārās prasības tiek uzskatītas par savas

brīvības ierobežošanu. Kā raksta V. Renģe:

“Šāda tipa cilvēkiem ir ārkārtīgi izteikta

tieksme uz neatkarību, pastāvību un bieži vien rodas

konflikti tad, ja viņi uzskata, ka tās prasības vai

ierobežojumi, kurus viņiem izvirza, ir nevajadzīgas,

muļķīgas, nepamatotas”.

[8., 41.]

Arī A. Vorobjovs par šo problēmu izsakās

līdzīgi: “Bieži vien šādi cilvēki ir

režīma un disciplīnas pārkāpumu iniciatori”.

[11., 233.]

Tātad viņiem ir ļoti grūti ievērot kādas

prasības vai instrukcijas, būt disciplinētiem, darba

procesā šie darbinieki būtu tie, kas rosina citus darboties,

būt aktīvākiem. Attiecības ar kolēģiem

nebūtu stabilas, jo viņi nespēj ilgstoši pieķerties

vienam konkrētam cilvēkam.

1.2.2. SENSITĪVAIS TIPS

Šī akcentuācijas tipa pārstāvjus raksturo

emocionāls jūtīgums un mīkstsirdība. Šādi

cilvēki ir viegli aizvainojami, smagi pārdzīvo aizvainojumus

un pāridarījumus. Viņi ir žēlsirdīgāki par

citiem, viņus ir vieglāk aizkustināt, tādēļ

organizācijā sensitīvā tipa pārstāvim būtu

ļoti grūti pildīt līdera lomu, tā kā citi

varētu viegli manipulēt ar šādu vadītāju, jo

viņa emocijas gūtu virsroku pār prātu.

Šāda tipa cilvēkiem ir izteiktas estētiskās

intereses, mīlestība pret dabu, mākslu, mūziku. Kā

raksta A. Vorobjovs : “.. izjūt īpašu prieku saskarsmē ar

dabu un mākslas darbiem”.

[11., 234.]

Atšķirībā no tipiska melanholiķa, viņi

vairāk izrāda savas emocijas, taču šie cilvēki ir

ārkārtīgi paškritiski, viņi visu laiku mokās ar

vainas apziņu un mazvērtības kompleksiem, kā arī

stingri ievēro morālās prasības. Sensitīvs

cilvēks izvairās no jaunām, lielām kompānijām

un neiesaistās riskantos pasākumos.

Nepilnvērtības sajūtas dēļ, sevišķi spilgti

izpaužas hiperkompensācijas reakcija – pastiprināta

vēlme pārvarēt savus kompleksus.

Pašapliecināšanos meklē tajās darbības

sfērās, kurās visvairāk izpaužas viņu

nepilnvērtība. Tādējādi kautrīgi un nedroši

cilvēki izliekas atraisīti, pat iedomīgi, un cenšas

izrādīt savu enerģiju un gribasspēku. Bet tiklīdz

situācija prasa izlēmību, tajā pašā mirklī

viņi atkāpjas. Ja izdodas iegūt šādu cilvēku

uzticību un viņi jūt sarunas biedra simpātijas un atbalstu,

tad aiz “nokritušās maskas” atklājas nosodījumu un

pārmetumu pilna dzīve, emocionalitāte un nesamērīgi

augstās prasības pret sevi.

1.2.3. TRAUKSMAINAIS TIPS

Šī tipa rakstura īpašības ir ļoti tuvas

sensitīvajam tipam. Šādi cilvēki iekšēji ir

ļoti nedroši, svārstīgi, viegli ievainojami ar tieksmi

šaubīties. Sevī tie saskata daudz trūkumu. Viņiem ir

ārkārtīgi grūti pieņemt kādu lēmumu un

aizstāvēt savas intereses vai viedokli diskusijās un

strīdos. Noslēgtība tiem parasti ir ārēja, bet

biklums un kautrīgums izpaužas kontaktā ar svešiem

cilvēkiem un nepierastos apstākļos.

Kā raksta A. Vorobjovs: “Ar nepazīstamiem grūtības

sagādā pat formāli kontakti”.

[11., 24.]

Taču reizēm šī rakstura tipa pārstāvju

izturēšanās ir pretēja – tā ir izaicinoša,

nekaunīga, bet tas ir tikai mēģinājums nobaidīt

otru, un parasti pēc mirkļa viņi jau saplok, jo tā ir

bijusi tikai ārēja bravūra. Visas pierastās dzīves

izmaiņas viņi pārdzīvo ar grūtībām,

kā aizsarglīdzeklis pret to izveidojas pārlieka

punktualitāte un sīkumaina akurātība, šī

iemesla dēļ katrs darbs tiek veikts īpaši

rūpīgi, stingri pēc plāna. Šīs

īpašības ir noderīgas tajos darbības veidos, kuros

kļūdas ir īpaši bīstamas vai nevēlamas.

Piemēroti būtu tādi amati, kas saistīti ar medicīnas

un finansu nozari. Trauksmainā tipa pārstāvjiem

vadītāja lomu traucētu pildīt nespēja ātri

pieņemt lēmumus un iejusties jaunos apstākļos.

Līderiem ir jābūt arī pārliecinātiem par sevi,

bet pēc iepriekšminētā var secināt, ka

trauksmainajam tipam šī īpašība nepiemīt.

1.2.4. DEMONSTRATĪVAIS TIPS

Šī rakstura tipa iezīmes ir ļoti plaši

izplatītas. Tās raksturojas ar pāaugstinātu

izstumšanas spēju. Šo personu galvenā rakstura

īpašība ir tieksme šķist

nozīmīgākiem, atzītiem. Viņiem ir raksturīgs

Страницы: 1, 2